Baltijas jūra ir iekšējā jūra Eiropas Ziemeļaustrumu daļā, kuru ierobežo Skandināvijas pussala, Eiropas kontinenta austrumu un centrālā daļa un Dānijas salas. Baltijas jūru salīdzinot ar citām pasaules jūrām bieži dēvē par lielu un seklu ezeru ar iesāļu ūdeni. Zināmā mērā tā ir patiesība, jo šis ledāja izveidotais ezers ar pasaules okeānu ir savienots ļoti šaurām saitēm – Dānijas šaurumiem, tādēļ ūdens apmaiņa ar pasaules okeānu noris ļoti lēni. Turklāt tā ir jūra, par kuru sabiedrībā bieži virmo spārnotie teicieni, ka Baltijas jūra esot vispiesārņotākā jūra pasaulē, tās gultnē ir apglabātas ķīmiskās kaujas vielas, tā ir etroficējusies, un zivis tajā ir uzkrājušas sevī piesārņojošas vielas un tamlīdzīgi. Taču tikpat bieži izrādās, ka visiem šiem teicieniem trūkst seguma vai skaidrojumu, kas, ja ne apliecinātu dramatisko vārdu realitāti, tad vismaz izskaidrotu sabiedrībai jūras īpatnības, kuru dēļ mūsu vidū cirkulējošais uzskats par piesārņojumu jūrā ir maldīgs un patiesībā jūras vides stāvoklis ir labs.

Par Baltijas jūras ekoloģisko situāciju diendienā ir nomodā gan Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienests (JSF KAD), gan Valsts Vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde (VVD JIŪP), gan Latvijas Hidroekoloģijas institūts (LHEI), kas ir valsts zinātniskais institūts ar mērķi – pētīt Baltijas jūras vidi un ar ekoloģiju saistītas fundamentālas un praktiskas problēmas.

Vides aizsardzības mehānismi Baltijas jūrā
Baltijas jūras valstis Eiropas Savienībā (ES) un pasaules līmenī bieži tiek minētas piemēra statusā, kā nepieciešams organizēt jūras vides aizsardzības sistēmu. Jau 1974.gadā Baltijas jūras valstis kopīgi lēma par vienotu vides aizsardzības politiku un apstiprināja Helsinku konvenciju par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību. Tikai pāris desmitus gadu vēlāk citi reģioni pasaulē sāka veidot līdzīgus starptautiskos līgumus.   
“Līdz ar Helsinku konvenciju tiek veiktas izmaiņas nacionālajos tiesību aktos, uzlabota katras valsts rīcībspēja avāriju gadījumos, rīkotas kopīgas mācības u.c. pasākumi”, skaidro JIŪP direktore Evija Šmite.
Mūsu rūpes par jūru attaisnojas, jo starptautiskajās vides speciālistu aprindās parasti dzirdams, ka Baltijas jūras reģiona valstis ir visprogresīvākās pasaulē, lai realizētu cilvēka negatīvo ietekmi uz jūru.
“Turklāt vides aizsardzību regulē arī Eiropas Savienības direktīvas un nacionālie likumi (tai skaitā Ministru kabineta (MK) noteikumi). Šie normatīvie akti nosaka reālos mehānismus, kas ir aizliegumi, ierobežojumi, utt. Piemēram, tiek noteikts maksimālais minerālmēsu apjoms, ko drīkst izmantot uz hektāru, nesen tika aizliegti mazgājamie līdzekļi ar fosfora saturu, kas pārsniedz zināmu limitu. Ir ieguldītas arī investīcjas municipālās attīrīšanas iekārtās, tās padarot efektīvākas. Arī sabiedrības domas izglītošana ir no svara”, piebilst LHEI vadošais pētnieks Juris Aigars.

Baltijas jūras ekoloģiskā situācija
Satiekami norvēģu kolēģi, kuri, ieraugot Latvijā nozvejotās brētliņas, ir sašutuši, jo iedomājas, ka tie ir zivju mazuļi, nevis pieaugušas zivis tajos izmēros, kādus pieņemts zvejot Norvēģu jūrā un Ziemeļu ledus okeānā.
Tieši šo īpatnējo jūras īpašību dēļ Starptautiskā Jūrlietu organizācija (International Maritime Organization - IMO) jau 1973.gadā noteikusi Baltijas jūrai īpašā kuģošanas reģiona statusu, kas nozīmē, ka uz to attiecināms stingrāks kuģošanas režīms, tai skaitā pilnīgs jūras piesārņošanas aizliegums.
“Par Baltijas jūras ekoloģisko situāciju var teikt- tā pakāpeniski uzlabojas, jo vērojami notekūdeņu attīrīšanas uzlabojumi, novadīšanas no kuģiem samazināšanās, norit arī kuģošanas drošības pilnveidošana u.c. Piemēram, no Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības karsto punktu jeb lielāko piesārņojuma avotu saraksta, kas 1992.gadā ietvēra 162 objektus, šobrīd palikuši tikai 68. Jāpiebilst, ka nepiekrītu tiem bļāvējiem par Baltijas jūru kā mirstošu jūru, ekoloģisko katastrofu, bumbu ar laika degli (dēļ nogremdētajiem ieročiem), vispiesārņotāko jūru pasaulē un citiem apzīmējiem, visbiežāk tās ir populistiskas kampaņas ar mērķi piesaistīt naudu vienai vai otrai organizācijai”, izglīto JIŪP direktore.
LHEI Baltijas jūras stāvokli vērtē līdzīgi: “Baltijas jūra atrodas pa vidu starp labu un sliktu stāvokli. Parasti to sauc par viduvēju stāvokli - daudz izdarīts, lai uzlabotu situāciju, bet vēl nepieciešams ieguldīt daudz darba”, vērtē tā vadošais pētnieks.

 Vides piesārņojuma draudi
Īpatnējā hidroloģiskā režīma dēļ Baltijas jūras vides stāvokli un piesārņotību ir grūti salīdzināt ar citu pasaules un ES ūdeņu stāvokli, īpaši atklāto jūru.
“Draudi - nevēlos lietot vārdu draudi, jo tas nepamatoti satracina sabiedrību. Piesārņojums Baltijas jūrā joprojām nonāk no upēm, ieplūstot notekūdeņu veidā no pilsētām un lauksaimniecības zemēm, arī ar nokrišņiem un no kuģiem un citiem avotiem. Lai to samazinātu tiek plānveidīgi ieviests Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības komisijas (Baltic Marine Environment Protection Commision – HELCOM) rīcības plāns, kurā atrunāti noteikti pasākumi, izpildes termiņi un rādītāji. Lai novērtētu naftas un citu kaitīgu vielu noplūdes risku Baltijas jūrā, pašreiz ES realizē līdzfinansētu projektu (BRISK projekts), kurā esošās Baltijas jūras reģiona valstis izstrādā riska novēršanas scenāriju konkrēti katram Baltijas jūras apkakšreģionam ar mērķi - nodrošināt avārijas seku novēršanai nepieciešamo aprīkojumu optimālā apjomā. Kā arī, lai noskaidrotu kara un pēckara laikā Baltijas jūrā nogremdēto ķīmisko ieroču ietekmi uz Baltijas jūras vidi un vienotos par turpmāko rīcību, HELCOM komisijā izveidota darba grupa”, izskaidro E.Šmite.
Šī gada augustā un septembrī Dānijā norisinājās ikgadējās starptautiskās piesārņojuma seku likvidācijas mācības “Balex Delta 2011”, kur vienkopus Baltijas jūras reģiona valstis pārbaudīja savu gatavību nepieciešamības gadījumā reaģēt piesārņojuma gadījumā jūrā. Latviju mācībās pārstāvēja JSF kuģis A-90 “Varonis”, kas Latvijā ir galvenais resurs, ko iespējams izmantot naftas produktu noplūdes seku likvidēšanai Baltijas jūrā.
No LHEI viedokļa lielākais vides piesārņojums ir barības vielu (slāpeklis un fosfors) ienese jūrā, kas nosaka augsto eitrofikāciju. Piesārņojums ar kaitīgajām vielām ir otršķirīgs un šeit stāvoklis ir būtiski uzlabots, jau pieņemto regulējumu dēļ. Būtiskākā problēma ir ar dioksīniem, kuru līmenis zivīs vietām pārsniedz ES noteiktās normas, tādēļ vairākas zivju sugas nedrīkst (vai drīkst ar ierobežojumiem) lietot uzturā. Bet no ekoloģiskā viedokļa nav tiešu pierādījumu, ka dioksīni šobrīd būtiski ietekmē jūras ekoloģisko kvalitāti. Ietekme ir, bet nav kritiska.

Šāds īpašais Baltijas jūras statuss vienlaicīgi ir gan trūkums, gan priekšrocība. Trūkums ir tas, ka jūra ir ļoti jutīga pret piesārņojumu, bet priekšrocība – zinot, ka jūra ir tik jutīga, mēs par to īpaši rūpējamies, lai saglabātu to mūsu bērniem tik tīru, kā līdz šim.

Attēlos: notekūdeņi uz Klusajam okeānam piederīgu Malas jūru no ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem.  
www.mrcc.lv